Labāk pastnieks gultā nekā enkurs ledusskapī

Posted on Septembris 19, 2010

8


Šogad 18.septembris bija liktenīgā diena, kad gada gaidītākais pasākums no enkurs.org izrotāja mūsu dzīvi. Gluži tāpat kā pirms gada, devāmies sniegt draudzīgu palīdzību pastniekam, kurš šoreiz iesaistījies cīņā ar bezbiļetniekiem. Tiesa dažiem no mums jau ierašanās starta vietā bija kā uzdevums.

Pavisam nejauši pamanījāmies piereģistrēties kā pirmā komanda, ar visu laiku elegantāko nosaukumu – Labāk pastnieks gultā nekā enkurs ledusskapī, kurš patiesībā bija atvasināts no pazīstamā teiciena – Labāk piens ledusskapī nekā govs virtuvē.

Jau pirmās emocijas raisīja starta atrašanās vieta – Dzegužkalna estrāde, kas pirmajā brīdī radīja jautājumu: «Ēeee, kur tas ir? Tas ir tur? Tiešām tur? Tajā nekurienē?» Un tam sekojošā apziņa, ka komandas sastāvam braucot no dažādām Rīgas pusēm ir jāizmanto kā minimums 2 transportlīdzekļi, lai nokļūtu startā. Par laimi McEnroy pildīja savu brīvprātīgo pienākumu un no rīta cēlās nedaudz agrāk, ļaujot citiem pagulēt un savācot visus no mājām.

Savus e-talonus validējām jau laicīgi, un jau pirmajā braucienā no kuģu ielas uz Dzegužkalnu apsveicinājāmies ar kontroli. Vēlāk izrādīsies, ka tā būs tikai viena no daudzajām reizēm.  Lai arī autobusā neko aizdomīgu nemanījām, daudz lielāka jautrība un pirmais spurdziens gāja vaļā, kad pie Dzegužkalna izkāpa puse autobusa satura.  Turpat arī pa ceļam uz estrādi iekastēta pirmā, un kā izrādījās arī pēdējā kastīte šajā dienā.

Pirmais uzdevums, pēc rūpīgas konkurentu izpētes un ieķiķināšanas par slēpņotāju krējumu, izrādās īsts galvlauzis ne vietējiem. Par laimi mums ir McEnroy ar stāžu Iļģuciema pagalmu apmeklēšanā un jau pēc 4 atrastām atbildēm, ar kartes palīdzību izsecinām, kur atrodas nākamais posms. Atceroties parunu «Lēnāk brauksi – tālāk tiksi» nostaigājam gar vēl dažiem pagalmiem un novizināmies vienu pieturu ar tramvaju. Enkura ielā ierodamies ar glītām obligātajām 8 bezsoda atbildēm pa īsāko ceļu caur gājēju tiltiņu.

Turpinot ceļu uz preses nama pieturu, pār mani nāk apskaidrība, ka tā dīvainā kāršu spēle traucē virzīšanās procesam. Jo nemitīgi visi lien virsū ar kārtīm un sanāk tāda kā dažu minūšu aizķeršanās. Tas arī rezultējas pieturā, kur pirmo reizi ar acīm no ielas pretējās puses pavadām trolejbusu. Un vēlāk gaidot nākamo, kurš tūliņ (pēc 10 reālām minūtēm) nāks, saskrien jau bars ar citām komandām.

Arī pie Nacionālā teātra pamanāmies izpildīties. Sakacinot pūli, kurš salec 5 tramvajā, lai nokļūtu Turgeņeva ielā. Kamēr paši iestrēgstam uz 10 minūtēm gaidot 7. maršruta rumaku. Es sāku īdēt par brokastīm, jo kādu laiciņu jau gribas ēst. Pa tramvaja logu notek siekala brīdī, kad aiz loga paveras skats uz McDonalds. Cilvēki ar vājāku raksturu apciemojuši Olimpiju. Es savējo audzinu.

Ar leģendu sokas labi un pa centrāltirgus gaģušņikiem kursējam tā it kā McEnroy būtu iebūvēts TomTom navigācijai pēc leģendas.  Uz mirkli šķiet, ka temps atgriezies pie mums un laimīgi ieveļamies Farmācijas muzejā, kur ar profesionāļu palīdzību sadabonam atbildes uz visiem jautājumiem bez liekām ceremonijām. Pēdējās desmit minūtes pavadu vērojot kā nāk un iet cilvēki un gincha nemitīgi mainās ar kārtīm.

Izejot pa durvīm jau atkal sāku īdēt par McDonalds, kurš atrodas teju rokas stiepiena attālumā. Bet dcDace bargi noskalda: «Nav laika! Mums jāskrien. Nevar kavēt.» Tā nu mēs skrienam un ejot pār Operas tiltiņu pavadam ar acīm 40. maršruta autobusu, kurš aizbrauc 2 minūtes par agru. Nekas, neesam nekādi nīkuļi un, lai nestīvētos pieturā, ielecam 24. trolejbusā. Vienā mirklī jau šķiet, ka panāksim aizbēgušo autobusu un teju teju jālec ārā, kad saprotam, ka tomēr autobuss durvis aizvēris par agru. Satiekam kontroli, kura ir ārkārtīgi atsaucīga un palīdz mums tikt galā ar pieminekļu jautājumiem. Top ģeniāls plāns izskriet caur kapiņiem pie Dzintara un piebraukt no otras puses ar 40. Plāns strauji mainās jau Skaistkalnes ielas rajonā. Un pēc 7 minūtēm ieveļamies 40. autobusā Vaiņodes ielā, kurš pilns ar pastniekiem.

Ceļš mūs atvedis pie vienas no spožākajām padomju arhitektūras pērlēm Rīgā – Ozolciema ielas ēku numur 18. Iespējams, šī ir ēka, kurā dzīvo vairāk cilvēku nekā visos Varakļānos kopā.  Arī organizatori parūpējušies par izklaidi un iedod pieticīgu plāniņu, kur iezīmēt ēkas skaistākos fragmetus. Šeit arī no iezemiešiem saņemam jautājumu: «A čto vi zģes iščiķe?» (tulk. Ko jūs šeit meklējat?). Tomēr jau no senām mācībām pārlieku garās sarunās ar mugleriem nielaižamies un ņemam zemo startu uz Matīsa kapiem.

Iznākot uz ielas, skatam paveras autobuss, kas teju teju grasās no mums aizbēgt, bet mēs tomēr to noķeram aiz astes. Maršruts gan īsti neder, bet plāns kā Hitleram – noķert priekšā braucošo trolejbusu, kurš met loku. Lieki piebilst, ka 44. maršruta autobusa vadītājs nebija tik steidzīgs kā trolejbusa vadītājs, kurš izšķirīgajā pieturā aizlien mums priekšā. Ar acīm pavadām trolejbusu, kurš no mums aizbrauc.

Izkāpuši saprotam, ka transports būs jāgaida minūtes 12. Arī skrienošā dcDace beidzot sagribējusi ēst un veikli nozūd maksimā. Es saprotu, ka maķīti man šodien neredzēt kā Indijas govis un samierinos ar čipsiem un kolu no vietējā kioska. Pieturā izceļas skandāls, starp kādu padumju krievu sievieti gados un večiņu, kuras hiperaktīvi sacenšas par vienīgo sēdvietu uz soliņa. Ar pārliecinošu svara pārākumu padumjā sieviete izsit sev vietu. Te pēkšņi mūs nesagatavotus pārsteidz necerētā veiksme un piebrauc cits trolejbuss.

Romantiskā pastaigā pa Jēkabpils ielu iepazīstam daudz potenciālu slēpņu. Apsveicamies ar izgājušā gada starta vietu Miera dārzā, kur valda izcils miers. Vien divi vīri pavisam nesteidzīgi dzenā šaha figūriņas, asinādami prātus. Lai arī McEnroy bažījas, ka galā mūs varētu sagaidīt 3m žogs, tā tomēr nav.  Eleganti pa asfaltu piekļūstam pie ūdenstorņiem, kur McEnroy ar strūklas spēku nogāž visas bumbas.

Pa pamali jau steidzamies tālāk un konstatējam, ka līdz trolejbusam atlikušas 6 minūtes. Nolemjam pielikt soli, jo maršruts stratēģiski svarīgs. Iznesamies uz ielas un no pretējās puses ar acīm pavadām trolejbusu, kurš aizver durvis un … aizbrauc. Vēl pēdējā cerība mesties uz pieturu, kura ir ap stūri un pieskrienot pie tās, teju reizē ar 1. trol. konstatēt, ka tur viņš nepietur.  Kā vēlāk izrādīsies, mūs ar acīm no salona pavada konkurenti, kuri vakarā saņems kūkas.

Tomēr mēs neļaujamies panikai un jau pēc dažām minūtēm esam 52. autobusā, kurš brauc uz Abrenes ielu. Mūs atkal piemeklē necerētā veiksme un izkāpjam pašā centrā. Pie cirka komunicējam ar aģitatoriem no apšaubāmas kvalitātes politiskās partijas, kuri vāc parakstus pret gāzes cenu samazināšanu (Nez vai iesniegs GazProm nepastarpināti?).  Diemžēl viņi nespēj sniegt konstruktīvu un argumentētu atbildi uz jautājumu – kādēļ par to būtu jāparakstās, un pat uzkaras. Mēs gavilējam. Tālumā redzot McDonalds emblēmu atkal nosiekaloju logu.

Lai arī ar acītes vākšanu neiet tik gludi kā cerēts, iegūstam tā brīža 3. labāko rezultātu – 20 kaltēti zirņi.  Un uz mirkli arī veiksme ir mūsu sabiedrotā, jo trolejbusa pieturā ierodamies minūti PIRMS trolejbusa.  Atkal jau braucam gar McDonalds.

Beidzot ir laiks ielūkoties twitterī, kur ar atvieglojumu lasam, ka ZxPower vēl tikai pie Operas gaida tramvaju pretējā virzienā. Kamēr mēs pa twitteri tikmēr meitenes iegrimušas kārtējā kaprona uzdevumā. Ik pa laikam uz mani kliedz prasot, kur ir 15. pasta nodaļa. Noskaidrojās, ka A.Dombrovska ielā 26. Tomēr tas nepalīdzēs. Uz Salu tilta, jau kā ierasts, apsveicinamies ar tām pašām kontrolierēm, kuras pavaicā, ko tad šoreiz meklējam. Un informē, ka Vecmīlgrāvis ar 2. autobusu nevis 19. trolejbusu.

Izkāpjam. Uzdevumā pilnīgs kaprons. Beidzot arī man ļauj to aptaustīt un es sāku deklamēt saturu. Izrādās meitenes nemaz nebija izlasījušas visu tekstu, jo īpaši sadaļu par to, kā uzdevums risināms. Process iet raiti. Lasām leģendu un ar pirkstu velkam kartē. dcDace aiz sajūsmas spiedz.

Antenas ielas skolas stadionā noorganizētas aklās vistiņas ar skrituļdēli. Pretimnākošie jau pa gabalu kliedz: «Deviņi vai Dāma,» mēs atbildām «dzīvību vai nāvi,» smiekli. Laura kā vieglākā tiek izvirzītā sēdēt uz dēļa, es saņemos drosmi vilkt pa tumsu viņu pretī uzvarai. Lai arī tiesnesis mani nosauc par neticīgo Tomu, mūsu komunikācija ar Lauru ir nevainojama un posms tiek pieveikts bez sodiem. Vien promejot kāds vīrs paziņo, ka ir no «iestādes». Mēs iesakām viņam parunāties ar dāmu melnā.

Pieturā jau atkal fiasko. 26. autobuss aizbraucis pirms mirkļa. 23. jāgaida 15 minūtes. Tiek veiktas kalkulācijas galvā un kartēs. Nolemjam, ka no Valdlaučiem līdz kartē atzīmētajam punktam pārāk garš ceļš un ejam pa īsāko ceļu. Tajā brīdī kaut kā bija piemirsies Mērfijs: «Īsākais ceļš vienmēr ir garāks.» Lai arī Garmins kopā ar Topo karti nevainojami iznavigē mūs caur pagalmiem un mežiņiem 2,5 km līdz 0 punktam, izrādās kauna traips Enkura pusē, kurš iekleksējis kartē ~ 100m kļūdu. Zaudējam daudzas minūtes, vazājoties pa teritorijām, kāpjot palūrēt pāri žogam, līdz beidzot sazvanam 3. vietas ieguvējus un pārlaimīgi, nedaudz pukstot finišējam.

Distancē pavadītais laiks: 9h 54 min.*
Kopējais garums: 47,9 km*
Sacensību laiks: (nezināms)
Iegūtā vieta: (nezināms)

Lidojošu papīra objektu bāze

Finišā kā jau allaž silts ēdiens un saviesīgas sarunas. Arī jaukie konkurenti pēkšņi visi atvērušies kā četrlapu āboliņš pavasarī ar aplausiem mūs sagaidīja gluži kā uzvarētājus. Kopumā protams pasākums kā allaž ar čupu pozitīvu emociju un labi pavadītu laiku, ja vien piedalās ar pareizo attieksmi. Pastniekam kaut kas bija sapiņķerējies un rezultātu gaidīšana ievilkās. Tādēļ izklaidējāmies ar lidojošiem papīra objektiem, kuri pēkšņi sāka vairoties neticamā progresijā.

Lai arī visu laiku savā starpā ķiķinājām, ka būs jādodas ekspedīcijā uz Bolderāju, Rumbulu vai vismaz Brīvdabas muzeju, nekas no tā nepiepildījās. Kas varbūt arī ir nedaudz žēl. Daugavas labais krasts palika gandrīz nemaz neapgūts. Varbūt citu gadu. Katrā ziņā navigēt no Bolderājas vai Rumbulas uz finišu būtu daudz lielāka jautrība. Vislielākais prieks par ūdenstorņu apmeklējumu. Daudzreiz bija braukts garām, bet ne reizi nebija iegadījies tur nokļūt.

Ūdens torņi pie Matīsa kapiem un vilcienu depo

Pasākums, kuru nepiedienas neapmeklēt. Mūsu komandai šis bija tikai otrais gads. Bet uzvarētāji beidzot nekļūdījās. «Akela kļūdījās» pirmo vietu ieņēmuši pēc 5 gadu piedalīšanās. Plānojam uzvarēt VIII Pastniekā. Ir uz ko tiekties.

P.S. Paldies visu vietu uzvarētājiem, kas bezceremoniāli dalījās ar kūkām.  Un jautrajai kompānijai, 23. autobusā, uz kuru ceļš izrādījās krietni īsāks nekā bijām iepriekš iztēlojušies.

*Mūsu pēdas no EveryTrail

Advertisements
Tagged: ,